Daudzi ir pamanījuši dīvainu likumsakarību: vieniem veiksme burtiski krīt klēpī, kamēr citi gadiem cīnās ar vieniem un tiem pašiem šķēršļiem.
Izpētot šo jautājumu dziļāk, speciālisti norāda, ka atbilde nav meklējama aklā nejaušībā, bet gan mūsu iekšējā stāvoklī, kas kā neredzams magnēts veido apkārtējo vidi.
Kāpēc dzīve darbojas kā spogulis?
Iedomājieties mierīgu kalnu ezeru. Ja debesis virs tā ir apmākušās, ūdens virsma nespēj atspoguļot sauli – tā rādīs tikai pelēcību un dūmaku. Līdzīgu mehānismu novērotāji saskata arī cilvēka ikdienā. Pasaule mums apkārt ir apbrīnojami godīga: tā atgriež tieši to, ko mēs tajā “ieraidām”, bez izskaistinājumiem vai sagrozījumiem.
Ja cilvēks gadiem ilgi savā dzīvē redz vienu un to pašu nogurdinošo ainu, ir vērts uzdot jautājumu nevis par ārējiem apstākļiem, bet gan par to, kādu enerģiju viņš izstaro. Šis mehānisms var šķist skarbs, taču vienlaikus tas ir vispraktiskākais instruments pārmaiņām. Tiklīdz mainās “attēls” mūsos, spogulim neatliek nekas cits, kā rādīt ko citu.
Neredzamais liktenis, ko aužam ik dienu
Ikviens no mums dienas gaitā līdzinās audējam, tikai pavedieni, no kuriem top mūsu likteņa audekls, ir acij neredzami. Tās ir mūsu jūtas un emocijas. Katrs mirklis rada noteiktu vibrāciju – vieglus viļņus mūsu būtības virspusē.
Speciālisti, kas pēta cilvēka psiholoģisko ietekmi uz vidi, uzsver, ka šīs vibrācijas nekur nepazūd. Ja rīts sācies ar smaguma sajūtu par vakardienas aizvainojumu vai aizkaitinājumu rindā pie kases, šīs sajūtas savijas blīvā laukā. Šis lauks darbojas pēc rezonanses principa:
Dusmas piesaista situācijas, kas liek dusmoties vēl vairāk.
Bailes liek pasaulei piespēlēt jaunus iemeslus bažām.
Iekšējs miers liek pat sarežģītām situācijām atrisināties vieglāk.
Pasaule nepazīst jēdzienus “labi” vai “slikti” – tā pazīst tikai atbilstību. Tā vienkārši izpilda pasūtījumu, ko mēs neapzināti esam noformējuši ar savu noskaņojumu.
Nakts miers: laiks, kad realitāte atjaunojas
Eksistē īpašs brīdis diennaktī, kad realitātes audums kļūst plānāks un mums paveras iespēja atjaunoties. Tā ir nakts. Kamēr fiziskais ķermenis atpūšas, iekšējā pasaule atveras cita veida procesiem. Klusumā, kad norimst dienas troksnis, notiek dabiska attīrīšanās – it kā neredzama gaisma izdedzinātu dienas gaitā uzkrātos negatīvo domu pelnus.
Tomēr bieži vien mēs paši sev nozagām šo iespēju. Izmantojot viedtālruņus līdz vēlai naktij vai nemierīgi grozoties gultā un pārcilājot dienas problēmas, mēs uzceļam necaurredzamu lietussargu starp sevi un šo atjaunojošo plūsmu. Rezultātā no rīta mēs nejūtamies moži, bet gan ienesam jaunajā dienā visu vakardienas smagumu.
Kāpēc mēs mēdzam turēties pie ciešanām?
Zinātāji pamanījuši paradoksu: ciešanām piemīt spēja barot pašām sevi. Cilvēks mēdz pierast pie savām bēdām un mūžīgās neapmierinātības, padarot to par savu komforta zonu. Lai cik skumji tas izklausītos, šajā stāvoklī daudzi jūtas “drošībā”, jo nezināmais biedē vairāk nekā pazīstamā, kaut arī pelēcīgā realitāte.
Lasi vēl: Kā suņa kažoka krāsa var ietekmēt Tavu likteni: ruds atvairīs neveiksmes, melns mainīs visu
Taču ir svarīgi atcerēties, ka cilvēka dabā ir ielikta spēja just gaismu pat tad, kad apkārt ir tumsa. Prieka izvēle nav problēmu noliegšana, bet gan drosmīgs lēmums nebarot ciešanas ar savu uzmanību. Kad mēs apzināti atrodam gandarījumu sīkumos – siltā tējas tasē vai garāmgājēja smaidā –, mēs sākam aust pavisam citu realitāti.
Labestība kā iekšējā spēka pazīme
Mūsdienu pasaulē labestību nereti jauc ar vājumu vai naivumu. Tomēr patiesībā tā liecina par iekšēju pilnību un jaudu. Tas ir stāvoklis, kad iekšienē ir tik daudz gaismas, ka ar to gribas dalīties bez īpaša iemesla vai gaidītas pateicības.
Cilvēks, kurš izstaro šādu dabisku labvēlību, kļūst mazāk ievainojams. Viņš negaida triecienu, tāpēc to nepiesaista. Šāda pieeja ved pie panākumiem nevis tāpēc, ka cilvēks ir “padevīgs”, bet gan tāpēc, ka viņš atrodas vienā ritmā ar dzīves plaukstošo enerģiju.
Vai iespējams mainīt savu paziņu loku, mainot sevi?
Cilvēki mums apkārt nav nejauši garāmgājēji. Mēs visi grupējamies pēc līdzības principa – kā kamertoņi, kas reaģē uz noteiktu skaņu. Ja apkārtnē dominē mūžīgi neapmierinātie, ir vērts pajautāt: “Kādā frekvencē skanu es pats?”
Pāreja uz citu “sabiedrības slāni” ne vienmēr prasa dzīvesvietas maiņu. Tā sākas ar iekšējās vibrācijas maiņu. Sākot skanēt pateicības un prieka frekvencē, vecās sejas mēdz nemanāmi pazust no mūsu redzesloka, dodot vietu tiem, kuri dzird to pašu mūziku, ko mēs.
Lasi vēl: Visi, kas pamēģina, prasa recepti: kāpēc saimnieces tagad gatavas pankūkas “novāra” verdošā pienā
Ieskatieties savā dzīvē tieši tagad. Tā godīgi stāsta par to, kas jūs esat savas būtības dziļumos. Spogulis nemāk melot, un, ja jums nepatīk attēls, nav jēgas dusmoties uz stiklu. Pietiek pagriezties pret savu iekšējo gaismas avotu un piepildīt savu kausu ar to, kas sagādā patiesu saviļņojumu.
